Konrāda nama atdzimšana

Grāmatā “Ieskaties pagātnes nākotnē” rakstīts, ka šīs mājas stāsts ir vēstījums par pārmaiņām un izdzīvošanu. Tās mūža īsā versija būtu pavisam vienkārša: “Celta aptuveni 19. gadsimta vidū, savā mūžā itin bieži mainījusi īpašniekus, ēkā notikušas pārbūves — saskaņotas un nesaskaņotas —, bet ēka ir izdzīvojusi. Tiesa, pēdējos aptuveni 30 gadus tā gaidīja savus glābējus, jo tās tehniskais stāvoklis kļuva arvien sliktāks.”

“Konrāda nams” atrodas izcilā vietā, blakus Rožu laukumam, kas kopš 13. gadsimta bijis Cēsu pilsētas centrālais laukums, sākotnēji saukts par Tirgus laukumu. 1927. gadā pilsētas valde nolēma laukumu pārvērst par skvēru pilsētas centrā ar ceriņiem, liepām, kastaņām un košumkrūmiem zālājā. Pēc 1936. gada tas tika pārdēvēts par A. Pumpura laukumu, bet kopš 20. gadsimta četrdesmitajiem gadiem tas ir pazīstams kā Rožu laukums, lai arī rozes tur vairs nezied.

Ēka Torņa ielā 1 tapusi 19. gadsimta vidū. Būvniecība noritēja apmēram vienā laikā ar baznīcas atjaunošanu 1850. gados, uzceļot jaunu torņa smaili, ko veica vietējais būvuzņēmējs Mārcis Sārums. Viņa tiešā vadībā 19. gadsimta vidū uzcēla un pārbūvēja daudzas Vidzemes baznīcas un muižu kungu mājas, bet izcilākais darbs ir Cēsu Jāņa baznīcas tornis, par kura modeli viņš 1853. gadā Melngalvju namā sarīkotajā izstādē ieguva mazo sudraba medaļu. M. Sārums apglabāts Cēsu Lejas kapos.

Ēkas zināmākais nosaukums ir “Konrāda nams”, kas radies pēc tam, kad 1902. gadā īpašuma tiesības uz to tika apstiprinātas Matildei Paulīnei Emelīnai Konrad. Tagad šis nosaukums atkal celts godā.

Tā kā ēka atradās pie senā tirgus laukuma, kas bija nosacītais Cēsu centrs, tajā vienmēr ritējusi aktīva saimnieciskā darbība. Jau kopš 19. gadsimta nogales visu ēkas apakšējo stāvu aizņēma dažādas tirgotavas, darbnīcas un veikali, tāpēc ielas fasādē pirmā stāva ailas vairākkārt pārbūvētas no durvīm par logiem un otrādi.

Interesanta liecība lasāma 1911. gada 3. novembra laikrakstā “Cēsu Ziņas” — tā gada sākumā īrētās telpās Konrāda namā sācis darboties Cēsu pirmais kinematogrāfs “Teatrs Pate Elektrokino”. Drīz vien Cēsīs darbojās jau trīs kinoteātri: “Pate”, “Fars” un “Lux”.

Aktīva saimnieciskā darbošanās ēkā turpinājās līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā, kad privātais bizness un privātīpašums tika liegts — viss kļuva par tautas īpašumu. Taču vēlme pārdot, lai pelnītu, turpinājās, un laikrakstā “Cēsu Stars” 1941. gada 15. janvārī lasāms raksts “Riteņkrodznieki”, kurā teikts: “Pēteris Bērziņš un Zelma Bērziņa savā dzīvoklī Cēsīs, Torņa ielā 1, ierīkojuši valsts degvīna pārdošanu. Milicijai jau agrāk ienākušas ziņas, ka pie Bērziņiem par augstu cenu var dabūt pirkt degvīnu, lai gan Bērziņiem nekādas atļaujas tirgoties ar degvīnu nav. Pagājušā gada 24. novembrī Jānim Gulbim Bērziņš pārdevis degvīnu par Rbļ. 8,50 puslitrā, un, kad milicija izdarījusi kratīšanu, tā atradusi starp divējām durvīm durvju augšā piestiprinātā kastē paslēptus astoņus puslitrus degvīna. Arī tiesā Bērziņi neatzīstas, sakot, ka degvīnu iegādājušies, lai būtu svētkos ko dzert. Pratināta vesela rinda liecinieku, ar kuru liecībām apsūdzētā Pētera Bērziņa vaina pierādās. Tautas tiesa Pēteri Bērziņu soda ar brīvības atņemšanu uz vienu mēnesi, konfiscējot pie Bērziņa atrasto degvīnu, bet Zelmu Bērziņu attaisno.”

Okupācijas gados ēkā Torņa ielā 1 atradās dzīvokļi, un tie tur bija arī pēc neatkarības atjaunošanas. 1993. gadā denacionalizācijas procesa rezultātā ēka atguva savus īpašniekus.

Ilgus gadus ēka gaidīja savus glābējus, līdz to iegādājās “Draugiem Group”, un tagad “Konrāda nams” var atviegloti uzelpot, nopurināt pagātnes saspringumu un domāt par gaišo nākotni. Ēkā atkal atgriezīsies uzņēmējdarbība, atkal dzīvos cilvēki, kuri centīsies sadraudzēties ar “Konrāda namu”.